1. vēstule / Aizbraukšana

Sirsnīgs sveiciens!

Te nu ir. Ja pirms tam nezināju, vai rakstīt, tad nu tomēr lūgumi un vēlme stāstīt, kā te ir, ņēma virsroku un šobrīd Tev ir iespēja lasīt pirmo ziņu par to, kā Edītei Anglijā iet. Vēl gan šoreiz ne gluži Anglija, bet ceļš uz to.

Tas, ka kāds kaut kur aizbrauc, ir ikdienas lieta, bet nekad pirms tam nebiju iedomājusies, ka es arī tāpat varētu. Līdz tai oktobra pēcpusdienai autobusā uz Rekovu. Autobuss uz/no mājām ir lieliska vieta, kur daudz domāt, jo ko gan citu darīt tumšā laikā piecas stundas?  Tajā reizē sapratu, ka pietiek iekšēji un ārēji čīkstēt par lietām, kas vairs nepatīk, un jācenšas mainīt. Vismaz kaut ko. Pabūt ārpus savas komforta zonas. Reiz māsas, kas Anglijā degunus apsildījušas, jautāja, varbūt es arī gribu braukt pie viņām, bet tad mana atbilde bija strikts „Nē!”. Līdz tai pēcpusdienai. Tad es sapratu, ka varbūt tā tomēr ir iespēja mainīt, mainīties un nedaudz pabūt ārpus. Tā kā Indiju vai citu populāru pārdomu vietu īsti atļauties nevarētu, tad varbūt vienkārša darba terapija Anglijā varētu būt gana laba alternatīva.

Tā nu tas laiks pagāja, un esmu nokļuvusi tur, kur viss ir otrādi. Ja sākotnēji doma par pārmaiņām ļoti spārnoja, tad pēdējā nedēļa bija pavisam bēdīga. Ja gribēju aizbraukt tādēļ, lai atkal spētu novērtēt to, kas man ir, tad nekur nebija jābrauc, lai pēdējā nedēļā jau to lieliski spētu. Oskars uz atvadām teica: „Nu tad brauc un atrodi laimi!”, bet jau tad es zināju, ka mana laimes zeme ir Latvija un visi tās jaukumi/nejaukumi. Tas, ko varbūt tiešām gribas atrast/saprast ir mērķis, kuram dzīvē tīri teorētiski vajadzētu būt. Nu vismaz varbūt atradīšu vēl kādus punktus savai izslēgšanas metodei. Jau ar to vien būtu vieglāk.

Pēdējā nedēļa un visas tās garās dienas kārtējo reizi lika man saprast, cik man ļoti ir veicies – ar ģimeni, ar draugiem, ar kolēģiem, ar cilvēkiem man apkārt. Paldies „Klibam Taurenim” par privātkoncertu, Rumumums un PDF ģimenēm par būšanu kopā līdz pēdējam brīdim, par latgaliešu draugu „Geidi!”, par draugu laba vēlējumiem klātienē un īsziņās un pārsteigumiem, kas nebeidzās līdz pat Anglijas robežai. Bet, lai paturētu labā atmiņā un klikšķa attālumā to visu jauko, kas bija tomēr uz šīs nedaudz bēdīgās nots, ierakstīšu šajā pirmajā vēstulē arī tos pēdējos foto un video kadrus, ko saņēmu. Sirsnīgs paldies Jums visiem, biju un vēl arvien esmu ļoti aizkustināta!

Cik ilgi te būt un kā būt, man pašai īsti nav jausmas. Dzīve rādīs. Mazāk par gadu diezin vai sanāks, ilgāk par diviem noteikti negribētos. Katrā ziņā, atļauju turēt mani pie vārda un atgādināt, ka Marijas ielas gulta ir tukša un gaida sildītāju.

E!

Jānis, Dārta, sniegs, mežs un pēdējais laba ceļa vēlējums MMS

2013-02-02_17.12.07

Rumumums ģimenes pēkšņā uzrašanās lidostā

IMG_1286

SIA „Kripoks, Indripons & Co” sarūpētais video sveiciens neaizmiršanai

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s