11. vēstule / Par darbu un ne-darbu

Silts sveiciens!

Dzirdēju, ka Latvijā vēl arvien ziema un pieklājīgi mīnusi. Tas laikam ir vienīgais, kas man nepietrūkst.

„Kurā datumā jūs atbraucāt uz Lielbritāniju?” „2. februārī”. Tāds bija pirmais jautājums man šodienas nacionālā apdrošināšanas numura intervijā. Ja tā padomā, diezgan ilgi jau. Bet man ir nedaudz sajukusi laika sistēma, jo dzīvoju mājās, māsām darba laiks nenoteikts un brīvs bieži vien ir nedēļas vidū, līdz ar to nav nozīmes sestdienai un svētdienai.

Šoreiz laikam vairāk pastāstīšu nevis par to, kur esmu bijusi (kaut gan bez tā arī neiztikt), bet vairāk, kas ar mani te notiek.  Man šī brīža uzdevums numur viens ir atrast darbu. Lai arī šurp braucot šķita, ka ar to būs vismazākās problēmas, jo bija runāts ar māsu viesnīcām, tomēr situācija izrādījās citādāka. Esmu nosūtījusi CV visām tuvējām viesnīcām, lai pieņem mani draudzīgajā istabeņu kompānijā, taču pagaidām atbildes nav. Vakar biju uz pirmo darba interviju angliski – veikalā „NEXT” par pārdevēju, darbs 6 stundas nedēļā. It kā spēju saprast labi un atbildēt uz visu, ko vajag, bet tomēr bailes par savu valodas prasmi. Interesanti, ka no darba pieredzes vislielāko interesi intervētājai raisīja mana pieredze radio darbā. Ja rīt saņemšu e-pastu, tas nozīmēs, ka veiksme un prasme nav manā pusē. Bet nu jā, valoda ir tas, kas šobrīd ir lielākais šķērslis. Protams, varētu runāt ar māsām angliski, tomēr man ir tāds iekšējs kauns, ka pagaidām nespēju tam pārkāpt. Varbūt tas vienkārši kārtējo reizi ir pašvērtējuma jautājums. Vienkārši jāsaņemas. Pagaidām visvairāk angliski runāju ar suni (un saprot!) un Klaivu (māsas eks-dzīvesbiedru, kurš dzīvo ar mums vienā mājā), bet pašai jāsasmejas brīžos, kad nesaprotu un nākas viņam kārtējo reizi teikt „Sorry?”. Klausos radio, skatos televīziju un cenšos uzsūkt valodu kā sūklis. Gan jau atvērsies arī runāšanas čakra.

Skatoties visus darba sludinājumus, kur nevajag tik ļoti zināt valodu (virtuves palīgstrādnieks, trauku mazgātājs, apkopējs u.t.t.) un salīdzinot ar savu tomēr uzkrāto darba pieredzi, reizēm piemeklē iekšējs izmisums un liels jautājums: „Ko es te daru?”. Bet nu tad es atceros Egitas komentāru par tērauda rūdīšanos un mierinu sevi – jebkura pieredze ir dzīves pieredze. Tieši pēc visu darba sludinājumu lūkošanas man radās atklāsme, ka jāmācās dzīvē kas praktiskāks, jo to tad var darīt jebkur un uzreiz, bet vadīt projektus – tur tomēr jāpārzina konkrētās nozares prasības un īpatnības. Kā arī – ļoti labi tiek vērtēta pieredze klientu apkalpošanā, ko tomēr pieskaitu arī pie tīri praktiskas komunikācijas prasmes.

Kādas ir formalitātes, lai varētu sākt oficiāli strādāt UK? Pirmais noteikums – nacionālās apdrošināšanas numurs, ko piešķir Job Centre (tāds kā Latvijas VSAA analogs). UK pilsoņiem šo numuru piešķir automātiski, sasniedzot 16 gadu vecumu, bet citiem jādodas uz interviju tajā VSAA. Intervijai pieteicos 5. februārī un ātrākais laiks, kad tā varēja notikt ir šodiena – 22. februāris. Pie tam uz interviju bija jādodas uz 40 km attālo Slau (Slough), kas ir aptuveni pa vidu starp Redingu un Londonu. Paldies māsai, kas mani aizvizināja. Pirms tam es viņai priecīgi teicu – varbūt varam braukt ātrāk un apskatīties pilsētu, jo arī viņa tur nebija bijusi. Bet māsa mani nolika īstajā vietā sakot, ka es tur negribētu iet ekskursijā. Slough esot viena no kriminālākajām Lielbritānijas pilsētām ar ļoti augstu noziedzības līmeni. Lielākā daļa iedzīvotāju ir ar Pakistānas izcelsmi. TV esot raidījums, kur ar kameru seko līdzi policijas gaitām noziegumu vietās un izmeklēšanās un visbiežāk šie sižeti ir tieši par Slough. Ko es tur redzēju? Ļoti daudz cilvēku – visvairāk vienuviet, ko esmu redzējusi līdz šim savās trīs nedēļās Londonā. Job Centre tiku galā ļoti ātri, atbildēju uz jautājumiem par ierašanos, dzīvošanas vēsturi Lielbritānijā un citur ārpus Latvijas un tamlīdzīgi. Nekas sarežģīts, labi saprotams un ātri paveicams un tagad tik jāgaida, kad atsūtīs vēstuli ar man piešķirto numuru. Teica 2-4 nedēļu laikā būs, bet māsa ir pārliecināta, ka noteikti ātrāk.

Jobcenter (1 of 1)

Vēl nedaudz par CV un pieteikuma formām. Tas, ka ir svarīgi – atsauksmes. Nezinu, cik daudz tiek zvanīts un jautāts, bet noteikti ir nepieciešams norādīt kontaktpersonas, kuras var sniegt kādu atsauksmi. Tāpat man liels pārsteigums bija tas, ka te prasa un lielu nozīmi piešķir vidusskolas centralizēto eksāmenu līmeņiem. Latvijā vienīgā reize, kad tos vajadzēja, bija stājoties augstskolā. Darba devējiem? Nu ne taču. Bet re – izrādās, ka te vajag. Māsa skaidroja, kas tas tādēļ, ka ne visi pēc vidusskolas dodas studēt uz augstskolām, un līmeņi tad esot vismaz kāds rādītājs.

Tā nu man te iet ar to nodarbinātības jautājumu. Vēl nedaudz pasērfošu viņu darba piedāvājumu lapās un cerēšu, ka atradīsies vieta arī man.

Bet tāda kā PS vietā – šīs nedēļas prieks: es saņēmu atbildes vēstules! Ir atklāta vēl viena pasta kaste: http://votitaite.wordpress.com/ Paļdis čaklajom dāmeitem!

E!

Advertisements

One thought on “11. vēstule / Par darbu un ne-darbu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s