13. vēstule / Londonas viendienīte

Laba diena!

Šobrīd liekas, ka tā nav bijusi īstenība, bet gan sapnis, tomēr sestdien cēlos agrāk kā nu ierasts, lai autu kājas braucienam uz Londonu. Pagājušās nedēļas pirmajās dienās skype tērzēšanā ar Santu vienojāmies, ka man jādodas uz lielpilsētu. Tad nu saņēmu visas atļaujas, nokārtoju naktsmāju jautājumus un varēju doties. Sanāks, ka es tāda kā Londonas viendienīte – septembrī biju Londonā uz vienu īstu dienu un šoreiz arī tāpat.

Braucienam izvēlējos uk.megabus.com piedāvājumu – salīdzinoši lēts (cenas sākot no 1 mārciņas par braucienu, bet vidēji no Redingas 5 mārciņas). Tas tāds kā autobusu Ryanair. Londonā nokļuvu stundas laikā, kaut gan bija paredzēts, ka ceļš būs pusotra stunda. Dāvja un Santas satikšana norunāta 12.00 Trafalgara laukumā, tādēļ man laika vēl pavisam gana. Pirmais, ko izdarīju, nopirku Londonas karti (patīk man kartes, neliegšos). Izpētīju, ka pa ceļam vēl sanāk aiziet apciemot karalieni. Tā nu devos ceļā. Pirmais šoks – pie karalienes mājas miljons cilvēku. Iepriekšējā reizē tik daudz nebija. Iespējams, ka gaidīja sardzes maiņu, bet tā kā no manas miera dzīves uzreiz tik daudz cilvēku bija traumējoši, devos ātrāk tālāk. Trafalgara laukumā biju ļoti laicīgi un to pusstundu, ko autobuss atbrauca ātrāk, pavadīju mierīgi vērojot laukuma ļaudis un strūklakas.

Un tad, un tad, un tad – 12 bija klāt Santa un Dāvis.

Santa un Davis

Es tiiiiik priecīga par satikšanos! Tā kā mana vienīgā vēlme bija satikt draugus, Dāvis ierosināja doties uz Kamdentaunu (Camden Town), kas esot tāds kā hipiju –alternatīvais rajons aiz Rīdžent (Regent) parka. Nebiju tur bijusi, tādēļ es ar mieru. Pa ceļam Rīdžent parkā izveidojām savu zooloģisko dārzu – paizklaidēties ar vāverēm. Rudenī, kad Rīdžent parkā bijā ar Ilzi, vāveres šķita agresīvas un drusku iedzina bailes. Nu ja, kā nebūs, ja šādi kā mēs izdomā padalīties ar ēdienu.

Nokļūstot Kamdentautnā, man acis aizskrēja uz visām pusēm – izrādās milzīgs dažādu nieku tirgus. Lietas gotiem, hipsteriem, turku preču, rokdarbu cienītājiem, lietoti apģērbi un čemodāni un vēl, un vēl. Pēc laiciņa tomēr šī tirgus bagātība sāka nogurdināt, jo kas par daudz, tas par daudz. Vienam no tirgoņiem pamanījām konusveida fish&chips trauku un, protams, mums arī tādu vajag, jo pusdienas laiks jau klāt. Dāvis drosmīgi noskaidroja, kur tādu pārdod. Atradām, bet atzinām, ka viens tāds trauks katram ir nedaudz par dārgu, tādēļ uz visiem trim sastiķējām lielāko kastīti angļu garduma. Ieturējām pusdienu tiesu, devāmies meklēt tuvāko lielveikalu dzērienu iegādei, bet pēc tam vēl nedaudz tirgus. Gribēju daudz cilvēku – te dabūju pār pārēm. Kad visiem bija gana, teicu, ka labprāt redzētu arī Tauera tiltu (Tower Bridge) (tieši biju noskatījusies Gaja Ričija „Šerloka Holmsa” pirmo filmu un uz šī tilta dzīvi beidza ļaunais varonis). Domāts, darīts! „Vietējākie” ierosināja doties ar velosipēdiem. Viņi te pārvietojoties tikai tā. Es gan iekšēji raustījos, jo jau rudenī redzēju, kā velosipēdi brauc pie ielu reizē ar auto, bet velosipēds – tā tomēr ir laba manta! Kā man tika izskaidrots – Dāvis un Santa attālumus šobrīd mēra velosipēdos, jo vienu publisko velosipēdu var izmantot vien 30 minūtes, tad ir vismaz 5 minūtes jānoliek stāvvietā un tikai tad var doties tālāk. Viņi paspēja nopirkt gada abonementu pa 45 mārciņām, bet no 1. janvāra tas esot jau 90. Vienai diennaktij velosipēda noma izmaksā 2 mārciņas, kas ir lētāk kā autobusa biļete, ja pērk pie vadītāja (2,40 mārciņas). Tā nu mēs sēdāmies pelēkzilajiem zirgiem mugurā un brašos auļos traucāmies pretī Londonas Taueram. Man secinājums – ja jau Londonā, kur ir intensīvāka satiksme, divstāvu autobusi un daudz vairāk iedzīvotāju, var tā labi sakārtot velo braukšanas lietu, tad Rīgā tam vajadzētu būt sīkumam. Viss ir (ne)gribēšanas un ceļa izmantotāju kultūras jautājums. Vienīgais, no kā man te bija bail – tie paši divstāvīgie autobusi, ar tiem labāk necīsktēties.

Tūristu cienīgas bildes, ziņkāres apmierināšana un Tauera tilts jau aiz muguras, bet mēs no Sitijas rikšojam Vestminsteras vizrienā. Nākamais galamērķis – Daugavas Vanagu nams, kur todien notika Londonas latviešu kora vakars. Pa ceļam vēl piestāšana tajā pašā Trafalgara laukumā (aplis ir noslēdzies), lai sameklētu līdzekļus Dāvja kājas saārstēšanai (jā, arī supermeniem gadās negadījumi) un vakariņu tiesas sameklēšanai. Drīz jau atkal zirgos un pilnos auļos cauri Haidparkam un Kensigtonas parkam, lai būtu klāt Londonas latviešu galvenajā mītnē. Jauks un latvisks vakars. Kora „atrādīšanās” ar Dziesmu svētkiem paredzēto programmu, individuālie priekšnesumi un manai latgalieša un folklorista dvēselei īpašais aizkustinājums koklētāju grupas „Zapte” izpildītajā „Tymseņš guoja” dziesmā. Dīvaina sajūta – esmu kaut kur tālu prom no Latvijas, bet te skan pat kaut kas latgalisks. Man atvēlētā stunda ātri vien paskrēja un, atstājot draugus, devos uz naktsmāju pusi. Nolēmu turpināt ar velobraukšanu, lai nokļūtu uz man vajadzīgo autobusa pieturu. Devos cauri tam pašai Haidparkam, bet šķiet, ka savu dzīvi neesmu tik ātri ar velosipēdu braukusi – tumsa, vientuļš parks… nu jūs gan jau paši saprotat ātruma iemeslu. Bet nu viss kaut arī nedaudz neprātīgi, tomēr ļoti labi. Atradu autobusa pieturu, bet atģidu, ka man nav skaidras naudas. Devos meklēt naudas automātu. Atradu, bet autobusa vadītāja atteicās pieņemt, teica, lai meklēju, kur samainīt. Tā nu palaidu garām vēl divus autobusus, kamēr atradu, bet atradu. Tad nu tomēr viss labi un devos Vauxhall virzienā, lai vēl paciemotos pie Ingas un Justas. Atkal satikšanās prieks, pļāpas, pļāpas, pļāpas un Londonas dienas gals.

Nākamajā rītā kā cēlos, tā vēlos uz autobusa pusi. Pirms tam viens obligātais „noteikti jāpadara” punkts – nofotografēt britu izlūkdienesta Mi6 māju, kas bija redzama jaunākajā Džeimsa Bonda filmā un turpat pie Vauxhall vien ir. Rudenī man teica, ka tā ir Džeimsa Bonda māja un tā, bet man glītāks šķita otras tilta puses skats. Noskatījos filmu un tā vien gribējās iesaukties „Ak, muļķe!”. Tagad šī kļūda labota, un man ir foto!

Londona 2.2013 (92 of 107)

Lai arī Londona ir miljonu pilsēta, tomēr svētdienas rīts arī te ir kluss un rāms. Vēl viena stunda un atkal esmu atpakaļ savā miera dzīvē. Bet iekšēja apņemšanās ir – vismaz reizi mēnesī to Londonu vajadzētu gan. Un plāns Lieldienu nedēļas nogalei jau ir sabriedis.

Te Jums manas Londonas pastkartes septembra un februāra foto kadru sajaukumā. Gandrīz tāds personīgais toreiz un tagad.

E!

Advertisements

One thought on “13. vēstule / Londonas viendienīte

  1. Ha, es laikam tū Mi6 sātu zynu! :D Vysmoz cīši leidzeigai regulari braukuoju garom ar busu, kod volkuojūs pa Londonu. Camden ir rikteigi kruta vīta – tī pošu valnu var atrast i tūreiz pyrmū reizi redzieju vintage mūdi, kas pi myusu vēļ nabeja atguojuse. Grybu!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s