21. vēstule / Par velo un sūdzēšanos

Ahoi!

Šī laikam ir bijusi lielākā pauze starp vēstulēm līdz šim. Ne tādēļ, ka man laika trūktu, bet vairāk tādēļ, ka nav noticis nekas tāds liels, par ko stāstīt. Plus mīnus tāda parasta ikdiena darba stundu, māju un datora ritumā.

Šonedēļ uz darbu pārvietojos pārsvarā ar velosipēdu. Pat uz vakara darbu, jo māsai vēlās maiņas un nevar mani aizvest. Bet neko – uz darbiem braukt ir tīrais prieks – tik lejup no kalna Temzas ielejā, atpakaļ… Nedaudz patušu un paelšu un esmu kalnā. Ar viesnīcas braucieniem nekādu piedzīvojumu nav (ja neskaita zaķus un fazānus, kas pēkšņi uzlec uz ceļa), bet uz tualetēm gan man katru reizi gadās kas nepiedzīvots. Pirmdien pēdējā ceļa jūdze pēkšņi bija pārvērtusies par upi – ceļa nebija, jo to bija ieņēmuši Kenetas kanāla ūdeņi. Pat uz velosipēda līdz potītēm ūdenī. Zaudēts kāju sausums, bet noķerts piedzīvojums. Otrdien bija slapjā diena. Atbraucu no viesnīcas – viss labi, bet kā jābrauc tālāk, tā lietus klāt. Variantu jau nebija. Bet, kamēr tās divas stundas strādāju, paspēju arī izkalst. Trešdien bija tā diena, kad neviens nevarēja vakarā atbraukt pakaļ (iepriekšējās dienās ar velo turp, atpakaļ velo un es sarūmējāmies mašīnā) un man ceļš atpakaļ tumsā. Tik tumšs, ka neko nevar redzēt – kur tur līkums, vai nogriežos pareizajā ceļā, garām braucoši reti auto, mēness sirpītis debesīs, naksnīgā Redinga tālumā. Kopā tā viss nedaudz baisi un vēl trīs kalni šoreiz augšup. Bet nu kājas un pedāļi mani draugi, 5,5 jūdzes pusstundā un biju mājās.

velo1

Braucot šo laiku ar velosipēdu, priecājos par Anglijas autobraucēju kultūru. Velosipēdam te ir arī sava vieta uz ceļa un visi pacietīgi brauc aiz tevis, ja nav iespējas apdzīt, dod ceļu, gaida, kamēr veiksi manevru. Protams, man pašai neērti, ja sanāk kavēt autobraucējus, jo galvā iedomājos tās rupjo vārdu sūdu čupas, kas pār mani būtu pārlijušas, ja es brauktu pa ceļu un man netiktu garām Latvijā. Vienīgi, kas man netīk – tie ir autobraucēji bez gaismām. Te tas nav obligāti, bet tas ir kaitinoši.

Vēl šī laika novērojumi par angļu zemes ļaudīm – nu baigie sūdzambībeles. Klaivs nogrieza pēdējo dzīvžogu, lai sakārtotu dārzu. Pēc pāris minūtēm zvans no mājas apsaimniekotājiem ar jautājumu, vai tiešām nogriezts dzīvžogs un, ka viņiem zvanījusi kaimiņiene sūdzējusies, kā tā drīkstot un ka tagad redzot, kas ir mūsu dārzā. Smieklīgi! Tāpat te ir nu ļoti, ļoti, ļoti svarīgs klientu serviss, jo par katru sīkumu angļi gatavi sūdzēties. Liela daļa no tā, lai dabūtu kādas atlaides vai kaut ko bez maksas. Esot pat tādi „profesionāļi”, kas dzīvojot no sūdzēšanās, jo dabūjot gandrīz visu tad bez maksas. Māsas regulāri atnāk ar stāstiem par jauniem sūdzībniekiem un bieži vien tas ir līdz absurdam. Bet ko padarīsi – klientu serviss pirmajā vietā!

Bet rīt! Rīt neaizmirstiet, ka 20:30 – 21:30 ir Zemes stundas laiks. Ļoti priecāšos, ja piedalīsieties! Vismaz man par prieku.

Attā, attā!

E!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s