23. vēstule / 2A, Londona un Lieldiena

Olālālālā!

Steidzu ielekt marta un šīs nedēļās pēdējā laika vilciena vagonā, lai sūtītu savu vēstuli. Te nu es esmu – centīšos uzrakstīt vismaz reizi nedēļā – klāt ir. Ātrāk nebija, jo nebija interesanta, ko vēstīt. Bet vakar – beidzot bija gan!

Jau februāra pirmajā pusē saņēmu ziņu, ka Briseles jaukais pāris Aiva un Arnolds Lieldienu laikā dosies uz Londonas pusi un noteikti ir jāsatiekas. Starp darba dienām un visu citu īstais datums iekrita 30. martā, kad nu atkal devos ceļā (iekšējais sapnis – Londona reizi mēnesī – arī paspēts piepildīt). Rīts pagāja ciema kukuļa gatavošanā, 12:00 saku māsai, ka pēdējais brīdis doties. Māsa: „Pīp, es domāju, ka 12:45 autobuss!”. Piebraucām pieturā un tieši viens National Express slaidā lokā izbrauc no tās. Ir 12:21 un vēl līdz manam reisam ir tieši 4 minūtes. Tas izbraucējs, paldies Dievam, nebija mans. Pēc tam iebrauc vēl viens NE autobuss, tad vēl viens, bet no tā, kas uz Londonu, nav ne miņas. Sāk kļūt baigi un nemierīgi (vai tik tomēr nav nokavēts…?!), bet, kad ir gandrīz tās 12:45, tomēr atbrauc arī īstais (māsai neapzināti izrādās taisnība).

Otrā galā gan tas nekavē un iebrauc vien piecas minūtes vēlāk. Aivai un Arnolds no vilciena stacijas tiek pārvirzīti uz autoostu (kaut kā pamanījāmies to nesaskaņot) un beidzot ir tikšanās. Man prieku prieki un kopīga pasmiešanās par tikšanās vietām – iepriekšējā reizē Balvos, tagad Londonā. Nu jā, tas viss sanāk pa vidu starp Rīgu un Briseli.

Dienas plāna diža nav, vien atskaites punkts vakara autobuss atpakaļ uz Redingu. Tā nu vispirms dodamies uz pili, lai Arnolds atdotu godu arī savai karalienei. Turpat viņas vārtu priekšā tūrisma ceļvedī „London” pētām rajonus, lai atrastu kopsaucēju tam, kur nav bijuši viņi un kur neesmu bijusi es. Virziens top – Reģenta parks, Reģenta kanāls un Mazā Venēcija.

Tad nu te foto reportāža, kur bijām un ko redzējām.

Vissmieklīgāk pašiem šķita atrast Abbey Road gājēju pārēju, kas slavena no Bītlu foto (šī te). Izrādās, to zina daudzi un, protams, tiem daudziem vajag tur arī nobildēties. Nabaga pacietīgie šoferi. Mūsu pirmā domā – nu nē, mēs to nedarīsim, bet jo vairāk skaties, jo kļūst smieklīgāk un parādās azarts, ka tomēr „Lai iet! Mēs arī!”

Ir pāri sešiem un A pāris iecerējis vakariņas Londonas latviešu namā (Daugavas Vanagu Anglijā nams). Ak, kā es priecājos par maizes zupu, kvasa dzērienu un tādiem sīkumiem kā TV3 televizorā un latviskām dziesmām radio. Un visapkārt latviešu valoda. Pēc vakariņām Aiva noteikti grib izmēģināt Londonas taksometru un viņai ar slaidu rokas vēzienu tas arī ļoti labi izdodas – apstājas pirmais nobalsotais. 15 minūtes prieka, atkal autobusa stacija un jāšķiras. Bet šī bija varen laimīga diena un paldies Aivai un Arnoldam par to!

Bet šodien jau Lieldienu laiks. Pirms došanās uz Londonu saņēmu ziņu, ka mani priecātos redzēt darbā. (Caru, ka Dīveņš maņ atlaiss i naliks lelu struopi par struoduošonu kai Lelajā Pīktdinē, tai Leldīnē). Pa vidu vēl pulksteņu pārgriešana – pēc pamošanās skrēju lejā lūkot, vai ir telefonā pareizais jaunais laiks, vai nav. Virtuves laikrādis bija vienu stundu atpalicis, tātad – viss labi.

No nakts maiņas atbrauca māsa un piedāvāja apmaiņā pret viņas nakts darba bēdu stāstu (kas nu kuram viesim nav paticis un kādi če-pe gadījušies (diezgan neapskaužami kopumā pagājusi nakts)) uzklausīšanu piedāvāja aizvest mani un velosipēdu uz darbu. Pa ceļam bēdīgs mirklis – kāds paliks bez Lieldienu olām, jo uz ceļa notrieks zaķis. Bet man priekšā septiņas stundas putekļu slaucīšanas, podu birstēšanas, gultu klāšanas. Smieklīgākais – darba dikti daudz, vairākās istabās „lieliskais” dīvāngultas bonuss. Atnāk Līga mani apraudzīt, es sāku sūdzēties, ka kāds nav pratis salikt pareizi dīvāngultu, jo lielie tās spilveni palikti apakšā (vajadzēja būt mazākajiem) un atsperdamās mēģināju izdabūt tos ārā, viegli tas nenācās. Izrādās, ka tas „kāds” bijusi Līga.

Par Lieldienām vien zinu to, ka visiem Latvijā sakrāsotas olas (sociālajos tīklos nav slēpuši „bildes” zem pūra). Kaut arī tās ir mani mīļākie svētki, pagaidām esmu likvidējusi vien šokolādes olas. Varbūt rīt izvārīšu arī vistas dējumu. Visas māsas sagurušas pēc darbiem, ka svētki i ne prātā. Kur nu domāt par ierastajiem mammas nestajiem baznīcas rīta svētījumiem, te viss ir citādāk.

Ak, jā, gavēnis man beidzās pagājušajā svētdienā, jo līdz algai vēl nedēļa, bet mājās ir pilna saldētava un tajā ir gandrīz tikai gaļa. Tad nu neko darīt – ar Sanitu abas likām draudzīgo punktu gan gaļas, gan saldumu padarīšanai. Drusku bēdīgi, bet dzīvē gadās arī tā.

Tad nu lai labas Lieldienas nr. 2 un Lieldienas nr. 3! Tagad tiksimies jau aprīlī.

E!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s