25. vēstule / Darbam dzimu, darbam augu

Čau!

Tas, ko rakstu attaisnojumā, ja sen nav vēstuļu no manis, parasti ir: „Darbs. Nebija nekā cita interesanta.” Tad nu varbūt tomēr ir kādu reizi jāuzraksta par to neinteresanto, bet ar savu pieredzi un secinājumiem iepazīto darbu.

Nr. 1. Tualešu tīrīšanas eksperte

Tā kā laiks arvien gaišāks un Sanitai darba maiņas arvien nesakritīgākas ar manām vajadzībām, pārsvarā uz vakara darbu braucu ar velosipēdu. Gūgles kartes saka, ka tas ir 9 km ar mazu astīti vienā virzienā. Kopumā nav sarežģīts ceļš, jo tajā lejup ir veseli trīs patīkami kalniņi. Tad nu vakar izdomāju, ka jāpadalās ar skaistajiem skatiem, ko redzu pa ceļam. Tomēr fotogrāfijās nesanāk tik skaisti, kā manās acīs. Ilustratīvo materiālu skatīt vēstules beigās.

Kad nu esmu nonākusi galā, pirmais jautājumos no kolēģēm ir – „O, Tu ar velosipēdu! Vai pēc tam būs, kas atbrauc pakaļ?” Jā, parasti pēc tam vakarā māsa mani savāc, lai nevajag braukt pa tumsu atpakaļ. Bet 3 reizes jau esmu iemēģinājusi tumsas bailes uz velosipēda. Turklāt tad tie trīs patīkamie kalniņi kļūst nepatīkami, jo ir augšup braucami. Vientuļš lauku ceļš, pāris garāmbraucoši auto un tumsa – es nemeloju sakot, ka man tiešām ir bail. Tumsa nav manu patīkamo sajūtu piedāvājumā. Bet dzīve ir dzīve, un kas jādara, tas jādara. Bailes jātransformē pedāļu mīšanas ātrumā.

Pats darbs. Ja pirmajā nedēļā skrēju slapju muguru, nesaprotot, kā var visu paspēt iztīrīt, tad nu tagad visu tā mierīgi daru un laiks pat pāri paliek. It kā daru tieši to pašu, bet varbūt laiks lēnāks palicis… Te nu arī lieliski saprotu, ko nozīmē rutīna. Jo katru vakaru viena un tā pati procedūra, viena un tā pati secība. Gandrīz vai zinu, cikos būšu pie kura poda. Bet tā rutīna nav tāda nomācoša, ir labi. Vienīgais, ar ko dienas var atšķirties – kāds pods vairāk jāpaberž. Bet diezgan paredzami jau tāpat ir, kurš pods būs vairāk, pie kurām izlietnēm būs pielaistīta virsma, kurš spogulis vairāk aizķēzīts, kur būs beidzies tualetes papīrs.

Iezemieši. Noskaidroju, ka birojs, kura tualetes tīru, ir firmai „Goodman”, kas ir biznesu parku attīstītāji un viņiem ir daudzi tādi biznesa parki kā šis Arlington visā Anglijā. Šī te Redingā ir firmas galvenā mītne. Sešos vakarā, kad sāku es, parasti birojā vēl ir arī iezemieši. Vienīgā komunikācija, kas ar viņiem sanāk ir smaids, „Hello!” vai „Sorry!”, ja ar saviem darba ratiņiem esmu nostājusies viņu ceļā. Ir pāris vīriņi iezemieši, kurus redzu ik vakaru, jo viņi strādā visilgāk. Vienu vakaru sapriecājos par vienu ilgo strādātāju. Iegāju vīriešu tualetēs, skatos – uz pēdējām durvīm zīmīte „Out of order” un tieši tajā brīdī, dodamies mājup, tualetē pabāž galvu ilgstrādātājs iezemietis un priecīgs nosaka: „Šodien jums būs mazāk jātīra!” Nu mīļumiņš!

Kā jau sākumā bija solīts, kolēģes man tiešām ir jaukas lēdijas. Anglietes. Viena varbūt manu gadu, citas jau vecmāmiņas, bet tā ap 50. Tad nu pirms darba uzsākšanas ir ik vakara pļāpu piecminūte par suņiem, mazbērnu vējbakām un tamlīdzīgām tēmām. Tas, pie kā man grūti pierast, ka divu stundu laikā man kādas piecas reizes tiek pajautāts, vai viss kārtībā. Protams, pieklājība. Protams, smaids un „I’m fine”. Bet nu latvietis taču tā nedara. Latvietis grib savu netraucēto mieriņu darīt labo darbiņu. Latvietis vienreiz jau ir pateicis, ka viss labi, kādēļ viņam tas jāsaka vēl četras reizes, ja nekas nav īpašs noticis. Anglija radina mani pie platajiem smaidiem un publiskās pieklājības.

Nr. 2 Ātrums neaizrauj

Trīs četras reizes nedēļā mani rīti sākas nedaudz pēc sešiem, jo priekšā viesnīcas 4-6 darba stundu laiks. Kā nu kuru reizi. Darba dienās parasti mazāk stundu, brīvdienām par prieku – vairāk. Uz viesnīcu gan vienmēr (ar ļoti retiem izņēmumiem) braucu ar velosipēdu. Tie ir 7 km un drusku vienā virzienā. Ceļš līdzenāks, viens kalns lejup, bet kurš noteikti puskilometru atpakaļceļā būs arī augšup. Ir pa kādam smukam skatam arī te, bet tas otrs ir glītāks. Viesnīcas darbā pirmā pusstunda parasti aiziet dvieļu locīšanā, tīrīšanas līdzekļu papildināšana un citos tādos sīkos sagatavošanās darbos. Tad apskatu savu istabu grafiku. D (departure) – istabas, kuras atbrīvojas un jātīra pēc pilnas programmas, S (stay) – istabas, kurās paliek tas pats viesis un mazāk darba. D istabām atvēlētais laiks 30 minūtes, S istabām 15 minūtes. Un te nu gan esmu noskrējusies, bet arvien stresā par to, ka nespēju iekļauties laikā. Kamēr saklāj dubulto gultu, kamēr izdzenā visus putekļus un izbirstē podu, pusstunda paskrējusi ij nemanot. Mēģinu izdomāt sev sistēmas un procedūras, lai efektivizētu un paātrinātu visu procesu. Mans lielākais bieds šajā visā ir „Nedod, Dievs, vannā palikt kādam matam!” un „Kā lai tos putekļus dabū nost no spoguļa, ja uzreiz pēc noslaucīšanas, ir atpakaļ?!”. Ja pusstundā ir jāiekļauj arī dīvāngulta vai lielā gulta jāsadala divās, tad jau pie durvīm man rokas aplaižas un pulkstenis saka: „Nebūs!” Kā pie sevis smejos, tad vislabākie viesi ir tie, kuri neizmanto visus spilvenus, nedzer tējas/kafijas (vai ja arī dzer, tad izmazgā traukus paši), nemet neko miskastēs, neko negludina un tā tālāk. Katrs šis sīkums ir manas „jāpaspēj” minūtes. Zinu jau zinu, ka tas ir mans darbs, bet nu pasapņot taču drīkst, vai ne? Pirmdienās, trešdienās un piektdienās ir arī veļas diena. Tad ir atvesti tīrie dvieļi, palagi, pārklāji un vēl un vēl, kuri no pagalma jānogādā istabeņu „birojos”. Te jau ir izstrādāta sava sistēma, tomēr šī sadaļa nav no vieglajām, jo jābūt samērā lielam celtspēkam. Galvenais, ka tas viss uz meiteņu pleciem, no kurām es esmu augumā raženākā.

Istabenes un mani kolēģi ir divas meitenes Iza (Izabella, 21) un Ilona (28) no Polijas, Sabina (Szabina, 25) no Ungārijas un vīrs ap 50 Raimundo no Indijas (bet visiem sakot, ka esot portugālis). Iza te strādā pusotru gadu, Ilona un Sabina trīs ar pusi, Raimundo vēl ilgāk. Ar Ilonu runāju par darbu, atgriešanos un dzimtajām zemēm un viņa skaidri un gaiši zina, ka Polijā neatgriezīsies, jo ciemā, no kurienes viņa ir, darba nav. Sabina vasarā plāno precēties Ungārijā, bet viņas topošais vīrs arī strādā tepat viesnīcā – restorānā par viesmīli. Izas puisis tepat virtuvē ir šefpavāra palīgs. Neesmu ne no viena dzirdējusi domas par atgriešanos. Sabina un Iza dzīvo turpat viesnīcas darbinieku numuros, līdz ar to viņām ir „īpašais” bonuss – var tik izsauktas uz darbu jebkurā brīdī, kad vadībai vajag. Man tomēr kaut kā negribētos visu jaunību nostrādāt kaut kur svešas zemes viesnīcā un darbs ir viss, kas tevi ir. Bet nu gaumes un ceļi ir dažādi.

Noslēgums

Nu tā, lūk, ir ar manu neinteresanto dzīves daļu te. Dienās, kad ir darbs gan vienā, gan otrā vietā un kopā sanāk 8 stundas skraidīšanas, vakarā tomēr ir jūtams sagurums. Pa vidam tam vēl ir nobraukti 25 km ar velosipēdu. Ja man teiktu: „Edīt, aizbrauc no Rekovas uz Balviem ar velosipēdu!” (kas ir tie 25 km), es tak nebrauktu! Bet tad, kad variantu nav, un visu sadala posmos, īzī (nu gandrīz) pīzī. Līdz ar pazaudēto cimdu, kas pagaidām ir mans sāpīgākais zaudējums te, pie šāda ritma es varētu zaudēt arī kādu kilogramu dzīvsvara, bet tā kā atsāku ēst šokolādi un saldumus, ir iestājies „lieliskais līdzsvars”.

Uff, gari sanāca. Bet nu bildes v studiju!

Attā, attā!

E!

Advertisements

3 thoughts on “25. vēstule / Darbam dzimu, darbam augu

  1. Tu tikai tī naklausīs daudz kū soka Izabella. Latvejā Edeiti dorbs vīnmār gaideis… :) it seviški, ka tān tev jauns omots rūkā :D hihi :P

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s