27. vēstule / 6 no 6

Nu tā, čau!

Kā solīts – satikšanās darba nedēļas galā. Pēc sešām darba dienām esmu godam nopelnījusi nedēļas nogali. Man patīk matemātika, tādēļ savilku sev statistikai – šajās dienās nostrādātas 53 aktīva fiziska darba stundas, nobraukti 143 km ar velosipēdu (jeb 9 stundas (nu sanāk kā vidējā darba diena)), dabūtas desmitiem jaunas rētas un sasitumi, gandrīz izsists zobs, notikuši 2 atgadījumi ar zirgiem un saklātas daudz, daudz gultas un iztīrīti daudz, daudz podi.

Kas šonedēļ nebija? Skumjas pēc Latvijas. Jo nebija laika nekam citam kā vien darbam. Pat datoram nebija lustes un vaļas. Piecelies pussešos vai pusseptiņos, lec savā zirgā, ap trijiem četriem esi mājās, paēd pusdienu, atkal lec zirgā, pastrādā vēl divas stundas un tad vai nu atkal zirgā, vai paldies māsai, kurai darbs beidzies ātrāk, un ap pusdeviņiem esi mājās. Un tad tikai padzerties ūdentiņa un gulēt, gulēt, gulēt, jo nākamajā dienā atkal tas pats. Nezinu, kas ar mani ir, bet vakaros pirms agrās celšanās pussešos, vienkārši nenāk miegs. Neko nevari sev padarīt, nav miega un viss. Ir tikai šausmas, kad paskaties pulkstenī, ka jāceļas jau pēc četrām stundām, bet nevari aizmigt. Kad jāceļas stundu vēlāk, t.i., pusseptiņos – aizmigt un ilgi gulēt nav problēma. Bet nu šī nedēļa ir lieliska pieredze, kā tas ir, kad ir tikai darbs un gulēt.

Jaunas rētas un sasitumus esmu dabūjusi vairākos veidos: tā kā aktīvi kustos, tad mēbeļu stūri, stenderes, durvis un rīki, kur ieskriet, atsisties vai uzmest uz kādas ķermeņa daļas ir pārpārēm. Un es izmantot šo iespēju protu ļoti labi! Vēl atklāju, ka man ir kļuvušas ļoti sausas rokas, kas vienkārši sāk plaisāt un jaunas rētas klāt. Māsa iesmēja – un kā Tu domā, kādēļ apkopējas Rekavā tik ļoti tos eivōnus pērk? Vistrakākais negadījums bija ar gandrīz izsisto zobu. No mazgāšanas birstes vajadzēja dabūt ārā kātu. Priekšniecei neizdevās, lūdza manu palīdzību un man, protams, sanāca, tikai ar to kātu trāpīju sev zodā un pirmajā brīdī šķita, ka nebūs galīgi labi, sajūta, ka zobs kustīgs un būs jāmeklē zobārsts, bet beigu beigās vien pārbīlis un smaganās „zilums”.

Šodien viesnīcā jau varēju galīgi lepoties ar sevi. Vakar iemanījos iekļauties laikā un šodien tas man sanāca pavisam labi. Tā ir – ja katru dienu strādā, tad sestajā dienā jau esi labi iestrādājies. Pieķēru sevi pie domas, ja pirms tam, sēžot pie datora, reizēm darbā skatījos pulkstenī ar domu „ai, cik vēl ilgi!”, tad tīrot istabas katrs skats pulkstenī ir „Jezus, cik maz laika palicis!”. Arī tad, ja tās ir vēl, piemēram, četras stundas, jo viss grafikā ir smalki sarēķināts, lai tieši precīzi iekļautos.

Manos abos velo maršrutos ļoti daudz novērojami zirgi. Šajā apkārtnē to netrūkst. Reizēm pat Vējdzirnavu ceļā dzirdama pakavu dimdoņa un redzi, kā pa ielu aizlīgo jātnieks zirgā. Šonedēļ sanāca divi atgadījumi ar velo un zirgiem. Minos no viesnīcas, redzu, ka priekšā lēnā gaitā zirgs soļo. Tiku tuvāk, jātniecei uz muguras rakstīts „Police”. Man jātiek garām, apdzenu, bet zirgs satrūkstas. Atliek vien nosmaidīt un uzsaukt „Sorry!”. Vakar, minot uz Arlingtona biznesa parku, līkumā jātnieki nogriezās no galvenā ceļa, bet, lai arī man bija priekšroka, tomēr es biju tā, kam vajadzēja strauji sabremzēt. Smaidi un šoreiz „Sorry!” no viņu puses. Vēl ir bijušas vairākas tikšanās ar  jātniekiem, bet tur viss mierīgi. Kopumā ņemot, no auto man ir mazāk bailes un vajadzības uzmanīties.

Man darba šonedēļ daudz, bet Līgai ir brīvāks grafiks. Tad nu viņa no poļu veikala bija sarūpējusi griķus un kefīru. Nu taisni gribējās iesaukties „Kas, kas var būt labāks par šo!?” Šodien galdā tika liktas karbonādes un rīsu salāti. Vienkāršie Latvijas prieciņi angļu mērcē.

Visam šim pa vidu arī Tečere aizgājusi šonedēļ viņsaulē. Tā kā esmu vairāk Latvijas informatīvajā telpā, tad par šo visu stipri informēta neesmu un nejūtos pārāk apdalīta. Vienīgās liecības – pirmo lapu raksti avīzēs, kuras no istabām lido atkritumos un BBC sižeti, kurus garāmejot uzķeru, stumjot savus darba ratus uz nākamajām tualetēm.

Kaut kā šajā nedēļā ar māsām arī sanāk daudz atcerēties bērnību – ko tik mēs neesam darījušas un kā tik mums nav gājis. Nopriecājāmies, ka visām ir iemācīts arī darba tikums. Lai arī toreiz ikdienas pelnrušķīšu darba grafiks šķita „vēēēē”, tomēr tagad to var novērtēt ar lielu prieku. Līgas secinājums – ja agrāk šķitis, ka visi latvieši tādi ir, tad darba pieredze ārzemēs parādījusi citu ainu. Varbūt viņai vienkārši gadījušies tādi tautieši, kas nav naski uz strādāšanu, bet varen naski uz kafijošanu. Šonedēļ Sanitai bija darba intervija ar potenciālo darbinieci – latvieti, bet secinājums, ka tomēr laikam nebūs. Diezgan nozīmīgs viņai kā priekšniecei bijis jautājums: „Kādu viņa sevi iedomājas pēc pieciem gadiem profesionālajā jomā?”, uz ko meitene atbildējusi, ka iedomājas sevi kā vadītāju. Sanita jautājusi, cik tad ir liela komanda, ko viņa gribētu vadīt. Atbilde – nu, pieci cilvēki. Protams, var šķist, ka tas tā var arī būt, bet, kā man izskaidroja, ne viesnīcu biznesā. Ja labi strādā, jau pirmajā gadā kā maiņas vecākajam Tev ir pakļauti vismaz 3 citi darbinieki un ar katru gadu to skaits pieaug. Ja esi atbildīgais menedžeris (duty manager), Tavā pārziņā uz maiņas laiku ir visa viesnīca ne vien tava komanda. Tādēļ secinājums, ja redzi sevi kā vadītāju un gribi strādāt viesnīcā, tad pieci cilvēki nav tas, uz ko tiekties. Secinājums Nr. 2, protams, ne visiem ir jābūt vadītājiem, bet, ja gribi būt, tad jāizvirza sev lielāki mērķi. Šis stāsts man lika padomāt par savu profesionālo redzējumu pēc pieciem gadiem un mana vīzija šķiet ir, lai pēc manis paliek labi padarīti darbi. Vai nu tādi, ar kuriem lepojos, vai tādi, kas nes gandarījumu un prieku, tādi, no kuriem ir kāds labums sabiedrībai. Man obligāti nevajag kādu pakļaut, man vajag prieku par padarīto. Pēc Spergas paliek izdotās grāmatas, es uz to karmu necierēju, bet gribas, lai sanāk kaut kas tomēr labs padarīts.

Un nobeigumam par prieku. No viesnīcas darba man laikam vislabāk patīk salocīt tualetes papīra ruļļa galu trīsstūrītī. Sīkums, bet tāds pabeigtības un kārtīguma efekts. Tad nu sev, Jums un biroja darbiniekiem par prieku, šodien salocīju vienu trīsstūrīti arī Arlingtona parkā. Vakar tur mūsu ilgsēdētājam darbiniekam bija dzimšanas diena (baloni un dekorācijas kā pierādījums) un, kad atnācām, viņa vairs nebija darbā (parasti sēž vismaz līdz septiņiem, bet aizvakar, piemēram, palika pat pēc mums). Kolēģes pirmais komentārs – „Oho, vismaz dzimšanas dienā aizdabūjuši ātrāk uz mājām!”. Tā ka – apkopēju modrā acs visu redz un ievēro!

tual pap trisst (1 of 1)

Nākamnedēļ atkal viss mierīgi. Viesnīcā vien trīs darba dienas, un nedēļas galā spīd Londona! (Jaba-daba-dūūūū!)

Dzirdēju, ka Jums tur beidzot plusi. Tad nu – silts sveiciens no manis!

E!

Advertisements

4 thoughts on “27. vēstule / 6 no 6

  1. Aga, pie mums plusi un kaut kur starp pelēkiem mākoņiem jau kopš sešiem rītā ir tāda putnu ballīte, ka nenopriecāties – dzied un trallina kā dulli! :) Paldies par 3-stūrveida sveicienu. Breineigs! :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s