31. vēstule / Jurģi un tradīcijas

Čau 23. aprīlī!

Esmu īsts folklorists, kam patīk tradīcijas. Tā nu izdomāju, ka arī Jura diena jeb Jurģi ir laba ar tās tradīcijām, piemēram, dzīvesvietas maiņu. Brīdī, kad lasīsi šo vēstuli, es droši vien būšu jau tikusi līdz Marijas ielai. Nu ja. Ij ne trīs mēnešu pārbaudes laiks nepagāja un esmu Latvijā. Kādēļ? Nu tagad gan es tiešām pati nesaprotu. Apmulsusi, stulbi smejoša un vienīgais, ko varu atbildēt, ir – NEZINU! Šobrīd pat vairs nav tās sajūtas, ka gribētos braukt atpakaļ.

Lūzuma punkts bija tieši pirms Lieldienām, kad izlēmu, ka pietiek nīkt laukos, emocionāli mocīties, jo viss, ko gribu darīt, tāpat ir Latvijā. Darbā nebiju pārāk noslogota, uz citur nosūtītajiem CV neviens neatbildēja, savstarpējie asumi ar māsām un… Tad nāca daudz darba stundu un par to visu, kas spieda sirdi un prātu, nebija laika domāt, saradām ar māsām, satiku latviešus gan še, gan tur un tagad tiešām nesaprotu, vai pareizi esmu izlēmusi. No vienas puses – nedaudz sajūta, ka norauju sev ballīti labākajā brīdī, ka neesmu izmantojusi visas šejienes iespējas, ka vēl daudz ko redzēt (tā arī nepaspēju uz Oksfordu, Bāsu, neizpētīju Redingas cepumu lietu līdz galam). No otras – pagājušajā nedēļā, kad bija tas miegainais un lēnais noskaņojums, domāju – nu cik ilgi vēl tos svešos matus pa vannu dzenāšu vai tos podus birstēšu. Laikam ir gana tā fiziskā darba, un mana izslēgšanas metode jau šo to ir palīdzējusi saprast. Jā, es gribu piedalīties tur, kur piedalās mani draugi, gribu priecāties, smieties, atkal dejot, muzicēt, dziedāt, gribu darīt darbus un projektus, ko var darīt vien Latvijā, gribu redzēt kā aug Estere, gribu būt pie mammas, kad viņai vajag kādu, kas aizved uz Rīgas slimnīcām, gribu justies netraucēta no visiem „All right?” un „Sorry!”, gribu jaunus izaicinājumus.

Teiksiet – tā nu gan nezina, ko pati grib. Un būs jau arī pilnīga taisnība. Nezina vēl arvien. Bet tā nezināšana tomēr pa šo laiku ir ieguvusi kaut kādas skaidrākas aprises un cerams, ka kļūs ar vēl skaidrākām.

Kas man tagad jādara? Pirmais, jāaizbrauc uz Rekovu, otrais – ātri jāatrod darbs. Naudas ir vēl mazāk, kā atbraucot uz šejieni, jo ar to vēl nepaspēju ieskrieties, bet kā māsa mīl teikt: „Oh, well!”, gan jau ar visu var tikt galā. Dieviņš devis galvu, rokas un kājas, būs labi.

Katrā ziņā – te paliek vesela rinda mudinātāju „Nu, ja nesanāk, vari vienmēr braukt atpakaļ!” un šoreiz labā ziņa ir tā, ka tagad vismaz man „vsje dokumenti v porjadke”.

Vienīgais mans zaudējums ir palicis tas cimds. Pārējais – dzīves un darba pieredze, jauni cilvēki – ir tikai ieguvumi. Vismaz māsām bija jautrāks šis laiks ar manu iekšējo bērnu, mūžīgajiem jautājumiem un izdarībām, kas man liekas normāli, bet izrādās, ka tomēr tā nav. Jāatgriežas vien savas „sektas” aprindās. Cerams, ka Rīgas ģimenei nebūšu ar šo pārsteigumu piebiedējusi trieku.

Tā ka – tuvākajā laikā droši zvaniet, rakstiet – priecāšos visus satikt, redzēt, būt kopā. Bet līdz ar to šī pasta kaste tiek uz nenoteiktu laiku slēgta. Paldies par uzmanību! Rakstīšanas terapija noteikti darīja dzīvi svešumā vieglāku.

Apmulsusī E!

Advertisements

5 thoughts on “31. vēstule / Jurģi un tradīcijas

  1. Atpakaļ ziņojums: Kod pūcei auskori zīdēs | votitaite

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s